WB01617_.gif (238 bytes) Turpinājums

6. Augšzemes sēļi40   

 Tā daugaviešu dzimta, kura apmetās Daugavas kreisajā krastā pretī Polockai, gāja pa Daugavas kreisās piekrastes pauguriem un augstienēm, virzījās gar straumi uz leju, atstādami vietu vietām pagaidu apmetnēs aizmirstos krama un kaula rīkus un amuletus, bet drīz iestrēga kādus 50 km2 plašajā Dvietes augstienē starp ezeros pārtapušiem purviem tagadējā Ilūkstes apriņķi, kur augšējā terasē pie Dvietes upītes ietekas bija apmetne ar vienu pavārda vietu. Tātad ieceļotāji bija neliela 3 - 5 cilvēku ģimene. R.Rimantene minēja, ka Dvietes apmetne radusies 13500. - 11250. g. p. m. ē. (151).

Sēļi minēti rakstos pirmo reizi Latviešu Indriķa hronikā, stāstot par Livonijas ordeņa iebrukumu Sēlpilī - sēļu ķēniņa galvaspilsētā 1208. gadā, kur sēļi nikni pretojās un apkāva daudzus bruņiniekus.

Sēlijas arheoloģiskie pieminekļi ir pētīti gaužami maz.

Sēļu materiālā kultūra bija līdzīga latgaļu materiālajai kultūrai, pat apbedīšanas tradīcijas bija vienādas, proti, mirušie vīrieši guldīti ar galvām pret saullēktu, mirušās sievietes ar galvām pret saulrietu. Sēļu un latgaļu antropoloģiskie dati, kuri nav agrāki par metālu laikmetu (10. gs beigas p. m. ē.), ir atšķirīgi: sēļu galvaskausi bija šauri un gari (koef. 70 - 71) kā Polockas latgaļiem, sembriem, lielkaļiem, bet latgaļu kapulaukos bija klasiskie (koef. 72 - 73) mezocefālie galvaskausi (58).

Viduslaikos (6. - 14. gs m. ē.) sēļi bija izklīduši ne tikai Augšzemē, bet arī līdz Bauskai un Dienvidu Vidzemē (Daugavas labais krasts). Valodnieki ir izpētījuši, ka sēļu jeb augšzemes dialekts kā viens no noteicošajiem latviešu valodas substrātiem bija izplatīts Aizkrauklē, Bebros, Iršos, Kalsnavā, Koknesē, Liepkalnē, Pļaviņās, Sausnejā, Vietalvā un vēl citās vietās (542j). Sēļu dialektam esot bijis ciešs kontakts ar kuršu, zemgaļu un seno latgaļu dialektu Latgalē, Vidzemē un Igaunijā, kur tas saglabājies daudzos igauņu senākajos vārdos (542k), bet citi pētnieki atzīmēja, ka aptuveni 19 sēļu dialekta vārdi atrasti sudāvu un ziemeļa sindu dialektā (tur pat).

 

At_22.jpg (12765 bytes)

 

22. attēls. Ziemeļbrieža raga šķēpa metamais zizlis no sēļu epipaleolita apmetnes Dvietes upē.

 

Sēlijas arheoloģiskie pieminekļi: augšminētā Dvietes epipaleolita apmetne, kuru Latvija arheologi uzskatīja par savrūpatradumu vietu; epipaleolita savrūpatradums pie Adamovas Daugavas labajā krastā, kas varēja būt ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetne, jo tajā atrada brūnganā krama Svidru tipa bultu uzgaļus, kaula un raga senlietas, kuras bija līdzīgas atradumiem Lubānā; Dvietes Munču un Dvietes mezolita un agrā neolita (9. - 4. g. tk p. m. ē.) apmetnes ar vairākām pavārdu vietām. Atrastas retas krama senlietas, kaula žebērkļi ar vienas puses atskabargām (epipaleolits). Keramikas lausku nebija; Lejasbitēnu apmetne pie Daugavas, par kuru ir tikai vispārējs priekšstats - apmetne nav pētīta, izņemot Lejasbitēnu kapulauku; agrā metālu laikmeta (12. gs p. m. ē. - 1. gs m. ē.) pieminekļu starpā minētas 15 nocietinātas apmetnes, 3 nenocietinātas apmetnes, 3 uzkalniņi ar apbedījumiem vairākos stāvos, 4 kapulauki ar pazemes akmens konstrukcijām, ─ patiesībā svētkalni, 4 savrupi atradumi (bronzas priekšmetu depozīti); agrā dzelzs laikmeta (2. - 3. gs m. ē.) pieminekļu sarakstā tiek nosauktas jau vairākas senvietas: Lejasziedu ciemata tipa apmetne pie Daugavas Jēkabpils apriņķī; Kaplavas Zamku, Baltkāju, Kaldabruņas, Kņāvukalna, Stupeļu, Dignājas, Margaskalna, Aizdrikšņu ezera meža apmetnes, Mūkukalna un Kokneses pilskalni ar lielām, ciematu veida apmetnēm blakus, 26 uzkalniņu kapu lauki un Lejasziedu apmetne; starp vidējā dzelzs laikmeta (5. - 9. gs m. ē.) pieminekļiem tiek minēti papildus minētajiem pieminekļiem Baltkāju, Stupeļu kalna, Dignājas, Asotes, Sēlpils, Lokstenes, Mežmaļu, Oliņkalna, Spietiņu Plāteru, Mūkukalna, Kalnaziedu, Slaidēnu pilskalni un apmetnēs, Kūliņu atlātā tipa ciemats, vairāk par 20 uzkalniņu skeletkapiem, kā arī 9 no jauna dibinātas apmetnes, bet Mūrniekos, Saulītēs, Baltkājos, Ķentē un citās vietās ir atrasti depozīti, norokot paugurus, bet pauguri netika izpētīti intereses trūkuma dēļ.

Kūliņu atklātā tipa ciemats atradās plakanā morēnu paugurā, kas pacēlās 34 m pāri apkārtnei, Jēkabpils apriņķa Saukas pagasta Kūliņu saimniecības tīrumā. Jēkabpils vidusskolas jauno novadpētnieku pulciņš veica izrakumus vēstures skolotāja vadībā 1921. gadā. Nekādi citi pētījumi nav veikti. Savāktās senlietas: kaula īlens, primitīvas švīkainās ķemmes keramikas lauskas un akmens kaplis glabājas Jēkabpils novadpētniecības muzejā. Senlietas liek domāt, ka pilsētiņa pastāvējusi vismaz kopš 2. g. tk p. m. ē.

Dignājas pilsētiņa bija nocietināta. Tātad saimnieciskajā dzīvē tai bija novadam stratēģiska nozīme, turklāt no Daugavas bija sagaidāmi uzbrukumi. Tā atradās plašā, plakanā divpakāpju paugurā Jēkabpils apriņķa Dignājas pagasta Kusiņu saimniecības tīrumā, 300 m no Daugavas kreisā krasta. Paugura pamats - dolomītu klints 15 m virs pārpurvotas pļavas. Pilsētiņa aizņēma 65 x 35 m plašu klintāju upes krastā.

Dignājā atrada kaula žebērkļus, pogas, adatas un saspraudes, akmens cirvju lauskas, metāla liešanas tīģeļus, māla sprēslīcas, tekstilās* un citu veidu keramikas lauskas.

Konkrētu ziņu par zemkopības un piemājas lopkopības kopienām Sēlijā nav, bet J.Graudonis uzskata, ka sēļu saimniecisko dzīvi var salīdzināt ar Latgales, Vidzemes un Pleskavas latgaļu saimniecisko dzīvi, kuru raksturojot Dņepras - Daugavas senkultūra. Neko vairāk par sēļu sākotni Latvijas arheologi nav pētījuši.

 

*ornaments veidots kā tīkla auduma nospiedums. Daži bijušās PSRS arheologi šo keramiku uzskatīja par somugru radītu, kas neatbilst patiesībai, jo tā ir veidota eneolitā, kad somugru vispār vēl nebija.