WB01617_.gif (238 bytes) Turpinājums

5. Rūpali, maiņas

   tirdzniecība, kultūra

Kopš bronzas laikmeta krama kalējiem un podniekiem piebiedrojās no Umbrijas Austrijas ievestās bronzas pārkausētāji, izlējēji, kalēji, kamēr Silēzijā neatklāja paši savas metālu atradnes un nesāka iegūt paši savu bronzu, kura atšķīrās ar lielāku alvas piejaukumu, bet bez cēlmetālu un cieto metālu piejaukuma, toties līdz 2 % dzelzs, 1 % alvas, ap 0, 3 % arsēna.

Metālu laikmetā katrā kopienu grupā bija sava kalve, vara, bronzas un dzelzs kausēšanas krāsns, podnieku un juvelieru darbnīca. To tuvumā atrada māla un akmens kopā saliekamas dubulta siles veida liešanas formas, metāla sagataves, cirvju, nažu, sirpju, dzirkļu, lemešu, zirga pakavu, saktu u.c. izstrādājumu sagatavju izliešanas formas, kuras savā pārziņā pārņēma kalēji.

Kalnrūpniecībā sembri ieņēma otro vietu Eiropā aiz umbriem.

Pēc G.Čailda pētījumiem Čehijas sembri ieguva alvu kopš 2750. g. p. m. ē. un iemainīja to pret varu Umbrijā un Pelazgijā, jo minētajā gadā Trojā atrada pirmās vara pārkausēšanas darbnīcas, bet ne Pelazgijā, ne arī Mazāzijā alvas nebija, tās ieguve nekur citur Eiropā, izņemot Ibēriju un Britu salas, vēl nebija sākta, bet Dzintara ceļš veda uz Sembriju. Pirmie umbru bronzas ievedumi pa Galveno dzintara ceļu pienāca Sembrijā 23. gs sākumā p. m. ē., bet savu bronzu sāka iegūt 1870. g. p. m. ē. Ungārijā, Valēmsenvides senajā kalnrūpniecības centrā, kur tika atklātas šahtas, kausēšanas krāsnis, ēzes sprauslas, tīģeļi, akmens un māla formas, laktas, veseri, rokas akmens dzirnas, dorņi, vīles (40)

Dzelzs kausēšanas centri atradās Novagutā pie Krakovas, Lejas Silēzijā, Falentos pie Pjasečnas, kur vēl tagad atrodas Polijas metalurģijas centri. Kā pašu lielāko un agrāko sembru metalurģijas centru Polijas arheologi nosauca Šventes Lapsu kalnos atrasto rūpalu. Izmantoja hematītu un pirītu, ko ieguva tur pat Lapsu kalnos. Kausēšanas krāsnīs dzina gaisu ar ādas plēšām, kuras mina strādnieki. Vienā rūpalā strādāja 30 - 50 strādnieku. Metalurģija jau bija kļuvusi par profesiju, kura nodrošināja iztiku no ienākumiem maiņas tirdzniecībā.

 Otrs ienesīgākais rūpals Sembrijā bija sāls ieguve šahtās un tās attīrīšana, malšana, apstrāde. Tā pastāvēja jau neolitā. Nekur citur Eiropā tik agra sāls ieguve šahtās un tik lielā daudzumā nav atklāta, tā ka sāls kļuva par sembru galveno eksporta presi, kas pievilka tirgotājus gan no Poseidonijas, gan Umbrijas, gan arī no Ibērijas. Bija jau arī labi ūdens ceļi, kas savienoja Eiropas Centru ar Dienvidu Eiropu. Tādēļ sembri varēja uzstāties par starpniekiem un gūt no tā sev labumu.

Galvenais Dzintara ceļš bija Vislas upe visā tās garumā. Visla bija tirdzniecības ceļš starp Sembriju no vienas, Pelasgiju un Umbriju no otras pusēs, vēlāk ar arābu pasauli, pat Indiju. Tas saglabājās pat impēriju laikmetā.

Vislas kā tirdzniecības artērijas galvenās teikšanas laiks, kā liecina gliemežnīcu Spondylus, kviešu un bronzas izplatība no Pelasgijas un Umbrijas, pienāca tikai Unetices senkultūras laikmetā, kad pelasgu kuģi šķērsoja Melno jūru un apmeklēja Sindiju, Lielburtiju, lejas lejiešus, kur iesākās agra apmaiņa labumiem, kad atklāja ūdensceļu pa Tīrupi (Dņetru), Zāali, Vislu no Donavas upi.

Sembrijā tika atrastas arī no Rževas rozganā krama kaltas senlietas. To var izskaidrot ar lejiešu un sudāvu starpniecību maiņas tirdzniecībā ar lielkaļiem. Tambovu trauki tika ievesti vai ienesti Sembrijā kopš neolita sākuma.

Sembru starpniecību maiņas tirdzniecībā blakus sudāviem nenoliedzami apstiprina Dzintara ceļš uz Baltijas jūru, kurā Vislu dēvē par Galveno Dzintara ceļu. Bez sembru pakalpojumiem neiztika neviena dienvidzemju tirgotāju karavāna, jo Sembrijā sākās ūdensšķirtne, pāri kurai pārvilkt liellaivas zināja tikai vietējie iedzīvotāji. Dzintara ceļu caur Sembriju iepazina arī romieši. Tas vedināja izveidot Sembrijas dienvidu galā Dāķijas (lat. Dakia) koloniju.

No vienas puses naturālās apmaiņas tirdzniecību Sembrijā raksturoja dārgi stikla un māla trauki, bronzas trauki (kausi, amforas, terra sigillata), stikla krelles, bronzas krelles no bumbulīšiem ar radziņiem, stiepļu pinuma krelles, tā sauktie ķeltu ieroči, no otras puses –smalkās zvērādas, audumi, māla trauki, metāls (318).

 

At_61.jpg (87380 bytes)

 

61. attēls. Dzintara izplatības ceļi bronzas laikmetā.

 

Tātad Dzintara ceļš caur Sembriju bija pazīstams kopš neolita (5000. - 4500. g. p. m. ē.). Dienvidniekiem, acīm redzot, patika arī ziemeļnieku zvērādas - zaķu, caunu, vāveru, bebru, ūdeļu, ūdru, lāču ādas, caunu cepures, bet pretī deva augšminētos dārgumus, smalkus, krāsainus linu un vilnas audumus, šķirnes aitas, kviešu un prosas graudus, dienvidu augļus, zeltu, sudrabu, jo ziemeļgalā tādas mantas brīvā dabā neatrast, bet kopš Unetices senkultūras laikiem Sembrijā sāka zelt kviešu un prosas druvas, aktivizējās aitkopība, it kā izkopšanas laika tam nevajadzētu.

Homēra "Odisejā" ir teikts, ka kāda pelasgu ķēniņa pils esot bijusi rotāta ar varu, zeltu, dzintaru, ka Pēnelope nēsājusi dzintara un zelta kaklarotu. Bet dzeltenais dzintars jeb sukcinīts bija sastopams tikai un vienīgi Baltijas jūras piekrastēs (449).

Kad Pelasgijas vairs nebija, sākās Grieķijas un Romas impēriju laikmeti, kustība pa Dzintara ceļu kļuva straujāka - Sembrijā tika atrasti dienvidu valstu monētu depozīti: Opātuvā - 800, Šalopkā - 1000, Kulišos - 2000, Longā - 700 un Grodkuvā - 6000 ārzemju monētu. Tādējādi gadījuma rakstura apmaiņa ar dažādiem kultūras priekšmetiem pamazām pārauga nopietnā naturālajā apmaiņā, kas beidzās ar pakāpenisku sudāvu iznīcināšanu kopš vīkingu laika.