WB01339_.gif (896 bytes)3. st saturs WB01339_.gif (896 bytes)3.6. ps

 6. Franku impērijas rašanās

Kad Romas impēriju sabruka, franku vadoņi ar lozungu “Romas nav, lai dzīvo Roma!” metās sagrābt varu Gallijā, kas viņiem arī izdevās, jo nebija vairs tāda spēka, kas tiem, labi organizētiem un bruņotiem savos leģionos, to varētu liegt

481. g. m. ē. Romas impērijas franku algotņu leģionu komandiera Hlodovika vadībā izveidojās franku valsts Gallijā, par kuras pirmo karali uzurpējās Hlodoviks Pirmais. Viņš iekaroja visas bijušās Romas provinces Gallijas vidienē. Pēc viņa nāves dēls pievienoja franku valstij Burgundiju, Provansu un daļu Tīringenes. To izdarīja zemessardze, kad vēl pastāvēja militārā demokrātija, kas 511. g. pārauga monarhijā, kurā tautas sapulces ierobežoja karaļa iecelti vietvalži, kurus sauca par grāfiem. Tas beidzās ar dumpjiem, kad varu sagrāba Merovings Pirmais, kas, tā sakot, valdīja ar dzelzs roku.

Merovings atstāja vairākus pēcnācējus, kuri kļuva par Merovingu dinastijas karaļiem, kas diezgan miermīlīgi pārkārtoja vergu saimniecības par feodālām muižām, atstājot pie varas Romas laiku muižnieku dzimtas. Merovings Kārlis Martels konfiscēja baznīcām un klosteriem piederošās zemes un nodeva tās feodāļiem, lika pamatus valsts armijai un pārvaldes sistēmai. Pāvests Pijs ar tādu izrīkošanos nebija apmierināts un meklēja iespējas gāzt Merovingu karaļus.

Kārļa Martela mīļākās dēls Pipins Īsais ar pāvesta Pija līdzdalību izdarīja valsts apvērsumu, ar ko 751. g. sākās viņa mātes dzimtas Karolingu dinastijas valdīšanas laiks, kurā izcēlās Karolings Kārlis Lielais (788. - 814. g.). Tad franku valsts sasniedza vislielāko varenību. Kārlis Lielais iekaroja Saksiju, Langobardu karalisti, Bavāriju un Spānijas marku, visu bijušo Galliju, Vācas galu, daļu Centrālās Eiropas, izveidodams impēriju un piešķirdams sev imperatora titulu (800. g.).

Kārlim Lielajam ir veltīti vēstures apraksti, daiļliteratūra, kinofilmas, kas viņu slavina, jo bijušajām Rieteņa vergu tautām viņš bija varonis, bet viņš turpināja un atkārtoja Romas imperatorus, vienīgi verdzības nebija. Verdzību aizvietoja ar dzimtbūšanu jeb feodālismu, kas ne par matu neatšķīrās no verdzības.

Tātad Kārļa Lielā franku impērija savā būtībā bija Romas impērijas mantiniece, kas padarīja Romu par svēto pilsētu, ieceļot pāvesta kārtā franku tautības pārstāvjus.

Ar franku impērijas nodibināšanos sākās rīvēšanās arī starp bijušās Germania Romana kolonijas markgrāfiem, grāfiem un citiem dižciltīgajiem romiešu izcelsmes muižniekiem, kuri panāca Franku impērijas sadalīšanu, atdalot no tās Svētās Romas impēriju.

Svētā Romas impērija jeb Ģermānija kopā ar Krievijas impēriju pabeidza Eiropas baltu cilšu iznīcināšanas kampaņu, bet tas jau ir cita pastāsta temats, kas ir apskatīts seno laiku vēsturē. Ceru, ka tie, kas pēc šīs grāmatas izlasīšanas lasīs seno vēsturi, pratīs tās aprakstos saskatīt impēriskās ideoloģijas ievirzes.