WB01339_.gif (896 bytes) Turpinājums

5. Slovēņi Ilmeņa

un bolgu galā

„Un atnācis pie slovēņiem, Ruriks uzcirta Lādogas pilsētu, kurā vecākais brālis Ruriks apmetās, bet pēcāk iekaroja Ilmeņa novadu, uzcēla Novgorodu un apmetās tajā, pakāpeniski iekarodams Pievolgu un Kijevu” (374).

Krievu hronikās un normaņu sāgās teikts, ka Rērihs Neugardaru (Novgorodu) dibināja 859. gadā, Muromārgardu (Muromu), Rostofu, Palteksju (Pliskavu), Smolenskju, Surdolaru (Suzdaļu), Dūnasaiforgardu (Krāslavu), Vīnasholmaru (Arhangeļsku) un Gardaru (Jaroslavļu) - 864. gadā, vīkingu uzbrukumi Konststantinopolei notika 839., 860., 907., 944. un 1042. gadā, kad ieradās visai kuplas karadraudzes, pa ceļam dibinot apmetnes, cietokšņus jeb iekundzējoties kādā gatavā cietoksnī. Ap šiem skaitļiem būtu jāgrupējas vīkingu laiku galvenajiem notikumiem latgaļu, valāgu un lejiešu galā.

Gadu skaitļi ne visai sakrīt, jo vīkingu otrais, pats lielākais kara gājiens uz Konstantinopoli esot noticis no Lādogas puses caur Ilmeņa ezeru, pa Sindu uz leju 860. g., kad šim ūdensceļam no “varjagiem uz grieķiem” jau bija jābūt zināmam no pirmā pārgājiena, bet pēc Nestora hronikas un citiem Bizantijas dokumentiem ūdens ceļš pa Sindu esot atklāts no Melnās jūras puses pret straumi (382).

Pēc sāgām otrais Rērihu karagājiens 860. gadā uz Bizantijas galvaspilsētu Konststantinopoli esot bijis sekmīgs, taču tā nobeigums nav bijis tik rožains, kā minēts krievu hroniku atmiņu stāstījumu sadaļās par kņazu Igoru, turklāt gadu skaitļi nemaz nesakrīt, proti, Skandināvijas sāgās ir teikts, ka Novgorodas Rērihs Rērihsens juniors, būdams nopietni slims, esot nodevis savu un slovēņa Vadima meitas vienīgo dēlu un mantinieku Īlovu Olgam audzināšanā 912. gadā sešu gadu vecumā, pats saslimis un nomiris 922. gadā, atļaudams Algurdam doties draņģē uz Konstantinopoli un ņemt līdz arī 12 - 16 gadus veco Īlovu. Nesakrīt ar krievu hronikām arī stāstījums par pirmo braucienu pa Sindu uz leju, proti, ūdensceļu pēc sāgām un Bizantijas hronikas vīkingi atklāja, bēgdami no bizantiešu flotes vajāšanas, atgriežoties no Konstantinopoles.  

Minētie dokumenti runā pretī krievu hronikas ziņām par Oļega gājienu uz Kijevu. Izrādās, ka  Koenugardu Algurds Trūvārdsens (Oļegs) iekaroja patvaļīgi, cerībā kļūt par lielkņazu mazgadīgā Īlava Rērihsena (Igora) vietā (382). 860. g. Īlavs vēl nebija piedzimis, ja vien Romas un Konstantinopoles katoļu konfesiju kalendāros Kristus dzimšanas gadi neatšķīrās par 10 gadiem, jo "nebija vienprātības ne Kristus dzimšanas gada, ne gada dienu skaita un sākuma noteikšanā. Konstantinopoles kristiešu baznīcas gadā bija 445 dienas, gads sākās gan 1. martā, gan 1. septembrī, bet Jūlija kalendārā bija 365 dienas un gads sākās 1. janvārī. Konstantinopoles kristieši tikai 1700. g. sāka skaitīt gadu no 1. janvāra ar 365 dienām gadā” (107).

Atceļā no Konstantinopoles esot uznākusi vētra, kas lielo Rēriha Rērihsena kuģu karavānu esot izmētājusi Melnās jūras plašumos, turklāt viņus esot vajājusi Bizantijas jūras karaflote, ko par sekmīgu braucienu, kā tas teikts krievu hronikās, nevarētu nosaukt, jo tam sekoja citas nelaimes, kas aprakstītas Bizantijas dokumentos.

Kamēr viena smagi piekrautu kuģu grupa esot devusies atpakaļ pa Sindu uz augšu, nonākusi Koenugardā pie Sindas lielajām krācēm, kur tos aplaupījuši hazāri un lejieši, tikmēr citi kuģi esot nomaldījušies, uzbrukuši Melnās jūras dienvidu un austrumu piekrastes pilsētām. Sadursmēs nācies zaudēt gandrīz visus kuģus. Tad viņi esot nonākuši kādā Kaspijas jūras ostā, kur nolaupījuši vairākus svešus kuģus. Jaunos kuģus esot piepildījuši ar Āzijā sazagtajām bagātībām un ieradušies Hazāru kaganātā kā tirgotāji, bet atkal esot bijuši spiesti bēgt. Tajā reizē vīkingi atklājuši Azovas jūru, Volgas un Donas upes ūdensceļus, uzcēluši Rhostofas apmetni pie Donas krācēm, kur tiem uzbrukuši alāni un hazāri, no kuriem paglābušies bēgot pa mežiem, atstādami mantas un kuģus ienaidniekiem. Pie Bulgāras pilsētas, kurā bija sadomājuši nofraktēt kādu zagtu kuģi, viņiem uzbrukuši bulgāri un bolgi. Tikai dažiem cilvēkiem esot izdevies sasniegt Lādogu pēc divu gadu klaiņošanas un slēpšanās mežos (366).

Atriebdamies par neveiksmi, Rērihi 864. g. esot ieradušies Bolgārā (Volgas tatāru galvaspilsētā) un to sekmīgi izlaupījuši, pa ceļam iekarojuši divus valāgu pilskalnus, kurus esot nosaukuši par Muramārholmgardas jeb Muromas un Surdalāras jeb Suzdaļas pilīm aiz sētām. Katrā no tām par sargiem esot atstājuši pa vienam slovēņu desmitam.

Tai pašā 864. g. kāda cita vīkingu un Lādogas slovēņu pēcnācēju draņģeru grupa atklāja Dūnāsaiforngardu (‘Daugavas pilsētu, no kuras uz leju var sākt burāt’) jeb Krāslavu, vēl cita grupa Vīnāsaiforgardu (‘Ziemeļa Daugavas jeb Dvinas piekrastes pilsētu, no kuras var tālāk burāt’) jeb Arhangeļsku, nākdami no Baltezera cietokšņa. Tātad visi galvenie Vitasholmāras ūdens ceļi tika atklāti gandrīz vienā laikā. Tikai tas nav saprotams, kādēļ vajadzēja iekarot cietokšņus, ja tie pēc krievu hroniku ziņām jau esot piederējuši senslāvu ciltīm, ja vien slovēņu pēcteči minētajās pilsētās nebija pieslējušies bolgiem. Starp šiem senslāvu cilšu cietokšņiem Ļebedjevs vēl ir nosaucis Jaroslavļu (249), kaut gan arheoloģiskie atklājumi liecina, ka Jarhoslavļa radās vēlāk, bet Rhostovas, Muromas, Novgorodas, Polockas, Smoļenskas Gņezdovjes, Suzdaļas cietokšņus bija uzcēluši vīkingi virs seniem pilskalniem, - tikai nav zināms, vai kāds no trim pusbrāļiem Rērihiem, Olavs, Torvalds vai kādi citi draņģeri.

Jaroslavļas pilsēta bija uzcelta valāgu svētvietā - Lāču svētkalnā. Lāču kalns bijis uzbērts rokām 20 - 21 m augsts. Kas bija zem tā - nav izpētīts. Taču virsslāņi tika it pamatīgi izpētīti Jarhoslavļas pilsētas pārbūves laikā.

Lāču svētkalns veidoja gandrīz precīzu vienādmalu trīsstūra nošķeltu piramīdu ar samērā asi izteiktām nogāzēm. Viena nogāze stāvus noslīdēja pret Volgu, otra nogāze vēl stāvāk veidoja dziļās Lāču gravas augstāko krauju pie Katarasļas strauta, kas meta gandrīz precīzu riņķi ap svētkalnu pret ziemeli. Trešā Lāču kalna mala pēc strauja krituma lēni nolaidās pret ziemeļrieteni. Tās lejas daļa bija vēl vairāk nolaidena un izlīdzināta, veidojot vairāku pakāpju platformas. Tajās atradās akmens bruģis un kalendāra akmeņu krāvumi. Kas atradās zem svētkalna, nebija vairs izpētāms pilsētas apbūvju dēļ. Gravā pie Katarasļas strauta un nedaudz tālāk Jilgas piekrastē ir bijuši trīs tuvākie valāgu zemnieku kopienu ciemati. Šo senču svētkalnu bija apgānījuši slovēņu kņazi, nevis normaņu vīkingi, par ko apliecināja minētie arheoloģiskie pētījumi ar to, ka netika atrasta neviena normaņu senlieta. Turklāt blakus svētkalnam atklāja lielu sieviešu un bērnu kapsētu, kas apliecina, ka slovēņu cietoksnī ir bijusi sava jebišče (tagad teiktu bordelis ar paverdzinātām sievietēm), kā slovēņi zīmīgi sauca verdzeņu novietnes.

Novgorodas kņaziste nebūt nebija kāds plašs senslāvu cilts kriviču novads, kā teikts padomju laika vēstures grāmatās, bet gan vienīgi un tikai Novgorodas pilsētcietoksnis, kurā vīkingi bija nometinājuši slovēņus Rēriha Rērihsena (Rurika) valdīšanas laikā. Kā jau tika minēts, cietokšņa tuvākā apkārtnē vēlāk tika iekārtoti tīrumi, ganības, vergu un smirdu apmetnes. Tāda palika Novgoroda divarpus gadu simteņus, kamēr visapkārt Ilmeņa ezeram dzīvoja latgaļi, nevis senslāvi kriviči.

Novgorodas senpilsētā 1975. g. izdarīja arheoloģiskos atrakumus. Atklājās 3 ha plaša  pilskalna kultūrslānis. Tas sastāvēja no 3 kārtām. Sākumā tas ir bijis Pērkona svētkalns, kas uzbērts dabīgā paugurā un struktūras ziņā atgādināja Jaroslavļas Lāču kalnu. Ap 8. gs šajā svētkalnā uzcelts latgaļu cietoksnis ar valni un stāvbaļķu dubulto žogu. Latgaļu pils tikusi nodedzināta 9. gs. Virs krāsmatām uzbērta 20 - 30 cm bieza zemes kārta. Virs tās - jauns kultūrslānis, kuru raksturoja Rēriha Rērihsena celtā nocietinājuma paliekas.

Arī Rēriha pils bija nodedzināta. Atkal pāri krāsmatām tikusi uzbērta zemes kārta. Virs tā sācies Novgorodas senpilsētas kultūrslānis. Blakus senpilsētai atklāja kapulauku, kurā vienā bedrē bija samestas sievietes un meitenītes zīdaiņu vecumā, kas bija slovēņu jebišče - slovēņu verdzeņu cietums jeb harems. Tātad mātes, kas dzemdēja meiti1ņas, tika nokautas kopā ar bērniņu un samestas masu kapa bedrē tur pat blakus verdzeņu cietumam. Vēlāk šīs jebiščes atrada blakus vai katram slovēņu un viņu pēcnācēju cietoksnim (Kijevā, Čerņigovā, Novgorodā, Vladimirā, Jaroslavļā, Rostovā un citās vietās). Krievu zinātniecei Aļeksejevai tika uzdots izpētīt šīs apbedījumu vietas, lai pierādītu senkrievu cilšu pastāvēšanu un viņu nežēlīgo izkaušanu tatāru un mongoļu uzbrukumos Viņa bija spiesta noliegt šo idejisko norādi un secināt, ka visās masu kapu vietās blakus krievu hronikās minētajām kņazu ligzdām bija nekārtīgi samesti baltiešu tipa mezocefālie cilvēki - citur sievietes un meitenītes, citur vīrieši un zēni, pat zīdaiņi. Viņai, protams, ilgi neatļāva publicēt šos atklājumus, kamēr nesākās tā sauktā perestroika, ir tad tikai kopā ar vīru - padomju laikā atzītu antropologu Aļeksejevu (149).