WB01339_.gif (896 bytes) Turpinājums

10. Smoļenskas krīviči

       un viņu kaimiņi

Arheologi atklāja slovēņu pirmās "ligzdas" paliekas tagadējās Smoļenskas pilsētas pievārtē. Rakstītas ziņas nav saglabājušās, izņemot galindu teiku par Smoļenskas kriviču sākotni, atsevišķus pieminējumus krievu hronikās. Tādēļ galvenais uzziņas avots ir arheoloģisko pētījumu apraksti.

Algurds Trūvārdsens (Oļegs) pa ceļam uz Koenugardu esot iebrucis Smolenskjas slovēņu "Ligzdā" 880. g., salaupījis baltās verdzenes un aizvedis pārdot grieķiem. Pret Algurdu Trūvārdsenu Melnciema slovēņu “ligzdas” kņazs esot sūtījis pusotra simta vāji apbruņotu vīru, kas savākti no visādiem vazaņķiem. Algurds esot gribējis pakļaut “ligzdu” sev, bet slovēņu kņazs Smols esot teicis, ka viņi kalpojot Novgorodas kņaziem Rurikiem par ūdens ceļa no varjagiem uz grieķiem sargiem un tādēļ nepakļaušoties nevienam citam. Negribēdams sanaidoties ar Novgorodas Rērihiem, Algurds esot piekāpies. Smols esot viņu apgādājis ar pašu audzētas labības maizi un gaļu no pašu kūtīm, izrādījis 4 apsargātas smerdu slobodas pa divām katrā upes krastā un ostu tur pat Sindas pietekas deltā, kurā esot bijuši trīs buru kuģi un daudz laivu, un “ligzdu”, kas atradusies kalnā un kurā aiz mietu žoga esot bijusi kņaza koka pils ar torni, vergu novietne, noliktava, pagraba mājokļi slovēņu ģimenēm un kazarma. Šajā Algurda Trūvārdsena (Oļega) ceļojuma aprakstā uz Kuenugardu 880. gadā bija minēti slovēņi, nevis krīviči, jo bija pagājuši tikai pāris gadu kopš notikuma Melnciemā, ─ “tauta” vēl nebija uztaisīta (374).

Otru reizi Smoļenskas “ligzda" tika pieminēta aprakstā par Īlava Rērihsena (Igora) atraitnes Olgas ceļojumu no Koenugardas uz Novgorodu 947. gadā. Viņa esot apgājusi kriviču "ligzdu" Dneparas krastā, iedama cauri Melnajam mežam pa lāču takām, jo neesot nomaksājusi Novgorodas vīkingu noteiktās nodevas un esot baidījusies no kriviču ļaundarībām, kas viņai varētu kaitēt un par kurām esot dzirdējusi daudzus aculiecinieku stāstus (411).

Izņemot minēto notikumu aprakstus, "Ligzda" netika vairs pieminēta ne krievu vai bizantiešu hronikās, ne skandināvu sāgās. Krievu hronikās ir rakstīts, ka kriviču kņaza koka pilsēta esot nodegusi nepaklausīgo goļaģu (galindu) un latigolu (latgaļu) uzbrukumā, bet 1138. g. tās vietā esot uzcelta kņaza un bajāru mūra pils, mūra baznīca un tirdzniecības nams pie tirgus laukuma, vergu cietums, citas mūra ēkas ar augstu akmeņu žogu un vieniem ozola baļķu vārtiem pret Dneparu (Sindu), bet aiz žoga esot izrakts plats ūdens grāvis, aiz tā esot uzceltas smerdu būdas, zirgu staļļi, lopu kūtis, precēto karavīru būdas. Kopš tā laika to saucot par kriviču pilsētu Smoļensku (405).

Arheoloģisko pētījumi sniedz šādas ziņas.

Arheologs D.Avdusins rakstīja par ļoti daudzu, senu, nodedzinātu ciematu drupām gar Sindu (Dņepru), tās pietekām, visā Valdaja augstienē, sevišķi ap arheoloģisko pieminekli Gņezdovji (“ligzdu”). Drupās esot atrasti sadegušu cilvēku kauli, svētkalnu dobumos − sēdoši mirušu cilvēku skeleti (410). Tātad teikai par kriviču izcelsmi tomēr ir kāds pierādīts vēsturisks pamats, jo arī L.Aleksejevs rakstīja par neskaitāmiem apbedījumiem ap Smoļensku, kuros apbedīti baltu rases vīrieši, 1 somugriete, 10 normaņi, 100 - 150 kriviči, kas liecina par ieilgušām cīņām pret slovēņu iebrucējiem (405).

Ap kriviču kņazu ''ligzdu'' bija vairāki pauguri (97.att). Vienā pauguri bija galindu pilskalns, bet otrs, augstākais paugurs bija svētkalns, trešā paugurī atradās “Ligzda”, vēl citos ir bijuši ciemati. Arheologi pauguros atrada ap 3000 kolektīvo apbedījumu. Pāri seklajām kapu vietām bija uzbērti 2 m augsti pauguri, kuriem blakus atklāja nodedzinātu galindu ciematu krāsmatas.

 

 

98. attēls. Smoļenskas arheoloģiskā pieminekļa "Ligzda" shēma. Skaitļi uzkalnos - nogalināto galindu vīriešu kapubedru skaits, bet skaitļi no 1 līdz 7 rāda galindu Bērzaines ķēniņa novada pilskalna un ciematu atrašanās vietās, 5 - Melnciems, kurā dzīvoja Bērzaines novada Krīvs un Brammanis.

Bērzaines ciemati bija uzcelti tuvīno ezeru un Sindas upes krastos. Ezerus ar Sindu savienoja padziļinātas upītes, kuras izmantoja par laivu piestātnēm. Ciemati nodedzināti, cilvēki iznīcināti, aptuveni 700 - 800 apdegušu skeletu atrada zem māju krāsmatām. Visās ciematu vietās bija kolektīvi apbedījumi, pat 100 - 150 skeletu vienā dziļā un platā bedrē. Galvaskausi tika atzīti par vienveidīgo eiropeīdu, nevis kriviču vai slovēņu, galvaskausiem, jo slovēņu un kriviču galvaskausi bija brahimezocefāli. Kapulauki ap nocietināto mūra cietoksni ''Ligzda'', kas celts 5. ciemata drupu ziemeļaustreņa stūrī, aizņēma 37 ha, bet visi kapu pauguri kopā 525 ha (405).

Smoļenskas apgabalā pēc 2. pasaules kara tika izpētītas 2539 kapu bedres ar daudziem kolektīviem apbedījumiem. 1927. gadā to bijis par 1/5 daļu vairāk, jo tie ir gājuši bojā Smoļenskas cietokšņa restaurācijas darbos un otrā pasaules kara ierakumos. Tur esot guldīti gan ciematu iedzīvotāji (vīrieši, sievietes, bērni, sirmgalvji), gan arī baltu cilšu un slovēņu karavīri. Jebišče atradās bijušajā svētkalnā, kurā atrada nomocīto sieviešu un nokauto meitenīšu apbedījumu bedres (410).

Galvenie laivu pārvilkšanas ceļi rāda, kā norisinājās slovēņu izplatīšanās ar normaņu vīkingu tiešu gādību austreņa baltu cilšu galā. Tie gāja cauri galindu un Polockas latgaļu apdzīvotajiem novadiem, kurus apsargāja un uzturēja kriviči. Šo ceļu tuvuma arheoloģisko pieminekļu apraksti stāsta par daudziem nodedzinātiem ciematiem, to krāsmatās sadegušiem cilvēku kauliem, par kolektīviem apbedījumiem bedrēs. Lai saprastu šo briesmu darbu apjomu, pietiek noskaidrot laivu pārvilkšanas ceļus, kas apsūdz normaņu vīkingus, slovēņus un krivičus genocīdā pret baltu tautām.

Pirmais laivu pārvilkšanas ceļš veda no Sindas pa Kaspeļas upi uz Polocku, kur pārsēdās kuģos un pa Daugavu lejup nokļuva Krāslavas cietoksnī, bet tajā bija kuģu būvētava. Tur pārsēdās jaunajos kuģos un pilnās burās nonāca Rīdzenes cietoksnī, kas bija uzcelts līvu ciemata vietā, Rīgas jūras līcī, no kura varēja nokļūt Baltijas jūras piekrastē, salā vai atpakaļ uz Lādogu un Zviedriju.

Otrais laivu pārvilkšanas ceļš, kuru sauca par Valdimīra strupceļu, no kā radies Valdaja augstienes nosaukums. Tā bija galvenā saikne starp Lādogu, Novgorodu, Daugavu, Sindu un Jilgu. Tas veda pāri paugurainei, kurā atradās Valdimīra vārdā nosaukts cietoksnis, kuru, kā jau tas paredzams, apsargāja slovēņi. Tikuši pāri pauguriem, vīkotāji un draņģeri varēja izvēlēties, vai pa Vargūzas upi doties uz Volgu, kurā Vargūza ietek pretī Rževai, vai pārcelties uz kādu Lovates pieteku un atgriezties Ilmeņa ezerā, pārcelties uz Daugavu pie Polockas vai Rževā pārcelties uz Baltezeru, no kura sākās Vīnas jeb Ziemeļa Daugavas ūdensceļš, kā arī pārcelties uz Jilgu.

Trešais laivu pārvilkšanas ceļš veda no Sindas uz Ugras upi, bet Ugra pie Kalugas cietokšņa ietek Jilgas pietekā Okā, Oka ietek Jilgā, Jilga ietek Kaspijas jūrā. Šo pārvilkšanas vietu krievi sauca par Voločeku, izdalot Lejas Voločeku un Augšas Voločeku, kur atradās nocietināti sardzes posteņi.

Ceturtais laivu pārvilkšanas ceļš veda no Daugavas uz Lovati, kur mežu vidū bija uzcelts Holmas (Kalna) cietoksnis. No Holmas jau atkārtojās iepriekšminētie ūdensceļi pretējā kārtībā. Tas bija vēl Olava atklātais laivu pārvilkšanas ceļš, bet Holmu uzcēla Torvalds. No Holmas slovēņi iebruka Melnciemā.

Piektais laivu pārvilkšanas ceļš tika izmantots, ja vajadzēja savākt pārtiku jo tas bija starpceļš no Sindas uz Toropecas upi, kur atradās Torholmas cietoksnis, bet no Toporecas upes nokļuva Toropas ezerā, kuru braukšanai ērtā caurtece savienoja ar Žižicas ezeru, bet no Žižicas ezera ceļi bija vaļā uz visām pusēm.

 Tā laika aculiecinieku atstātie raksti apliecina, ka “sākumā slovēņi bija vīkingu vergi un paklausīgi kara kalpi, bet paši pa sevi nemācēja dzīvot, jo bija ļoti atpalikuši visās lietās, bet cilvēkus slepkavot un laupīt viņi prata un tādēļ bija noderīgi vīkingiem. Vīkingi iemācīja viņiem dzīvot. Nu viņi gribēja brīvību un patstāvību, jo sadomāja slepšus no saviem kungiem taisīt jaunu tēvzemi un savu tautu, valdīdami pār citām tautām kā agrāk Romas jeb Bizantijas kungi, kuriem viņi bija karaspēka leģionu vergi.

Tagad vīkingi bija palaiduši slovēņus tādā vaļā, ka tie patstāvīgi uzbrūk vietējiem iedzīvotājiem, atbrauc pie tiem kuģos un laivās, izsēžas krastā, apkauj, aplaupa, mājas nodedzina, sagrābj gūstā, ved uz Hazāru vai Bulgāru, pat uz Konstantīna un Eiropas pilsētām un pārdod vergu uzpircējiem lētāk, nekā pārējie vergu ķērāji. Viņiem nav druvu, nav dārzu, nav lopu, bet zirgus mīl un tur jāšanai, pārtiek no tā, ko salaupa.

Ja verdzene kādam slovēnim dzemdē dēlu, tad viņš dāvina jaundzimušajam zobenu izvilktā veidā, noliek to bērnam priekšā un saka:

- Es tev neatstāšu mantojumā nekādas mantas, un nebūs tev nekā, kā vien tas, ko tu iegūsi ar šo zobenu. Tāpēc audz stiprs un neizlaid zobenu no rokām.

Un tiešam tiem nav ne kustāmā īpašuma, ne sādžu, ne tīrumu, bet dzīvo bagāti, slēpdamies no aizvainoto un aplaupīto tautu atriebības savos cietokšņos, no kuriem brūk ārā un apkauj citas tautas. Vienīgā viņu kārtīgā nodarbošanās ir salaupīto sabuļādu, vāveru un citu zvēru ādu un baltu verdzeņu tirdzniecība. Kad viņi saņem par to noteikto maksu, tad naudu iesien jostā vai uzkar kaklā. Ļoti mīl zeltu, sudrabu, stiklu, citus sīkumus, kas mums ir lieki un mēs tos izmantojam maiņai pret preci, bet ja ierauga kur stāvam neuzmanītu mantu, tā nozog, visbiežāk nolaupa un mantas turētāju nosit, slepšus un nemanot pielīduši klāt no mugurpuses. Viņi uzbrūk katram vientuļam cilvēkam, pat tādam, kas satupies ceļa malā sevis pēc, nosit, izģērbj pliku.

Viņu apģērbi ir sanēsāti, netīri, nesalāpīti, toties vīrieši nēsā zelta aproces un zem garajām bārdām noslēptus zelta kakla riņķus, kurus tie sauc par grivnām un slēpj no vīkingiem, bet paši ož pēc seskiem. Par vergiem tie rūpējas labi un tikai tādēļ, ka veselīgu vergu var dārgāk pārdot. Viņiem ir daudz cietokšņu pie upēm, kuros tie dzīvo pārmērībās, daudzsievībā, visādā izlaidībā, neievēro nekādu pieklājību pat dzimumu lietās, savā starpā plēšas un karo, uzbrūk kaimiņam.

Kņazi un bajāri nēsā platas bikses, kuru pašūšanai iziet simts elkoņu auduma. Uzvelkot tādas šarovarus, tos saņem kopā pie ceļiem ar striķi. Krekli ir plati un gari, izlaisti virs biksēm līdz ceļiem, vidū un piedurknēs apņemti ar striķi, tādi ģērbušies, tie izskatās pēc lapsenēm vai skudrām. Viņi visi vienmēr nēsā līdz šķēpus un zobenus, jo viens otram neuzticas pat savā ģimenē vai kara pulkā, patiesībā neuzticas nevienam, katru, pat sievu, dēlu un pusbrāli uzskatīja par atklātu vai noslēpušos ienaidnieku, un savstarpēja izkaušanās tiem ir parasta parādība, jo sevišķi bagāto un valdnieku radu un brāļu starpā. Ja kādam ir izdevies iegūt vairāk kādas mantas, tā viņa tēvs, īstenais brālis, radinieki un līdzbiedri tūliņ sāk apskaust, mēģina nosist vai apzagt bagātāko.

Kad viņiem nomirst kāda ievērojamāka persona, tai izrok plašu bedri kā māju, kopā ar līķi liek bedrē viņa apģērbus, zelta aproces, kuras nēsāja. Pēc tam bedrē nolaiž lejā lielus ēdiena krājumus, dzīvu aunu. Beidzot bedrē dzīvas iemet mīļāko un jaunāko sievu un verdzenes. Tad bedri aizrok, un sievietes, acīm redzot, nomirst, nosmakdamas bedrē lielās mokās, par ko neviens nedomā un beigās dzīro aiz prieka, ka tikuši vaļā no liekām mutēm, sāk dalīt mirušā mantu plēsdamies...

Tā dzīvodami katrs pa sevi, tie taisa arī savu tautu katrs pa sevi savā cietoksnī aiz augsta mūra žoga, no kura iznākt iedrošinās tikai lielā barā ar ieročiem. Tāpēc viņi lūdz vīkingus būt par viņu kungiem, lai apstādina, lai apvieno, ko tie arī labprāt dara, paši nolaizdamies zemiskumā un ļaunumā, bet uzturēdami pie vienas upes esošos cietokšņus zem viena normaņu izcelsmes kņaza varas...

Nospiestas uz ceļiem Austreņa Eiropas pamata tautas ir spiestas piedalīties laupīšanas gājienos, jo citādi nespēj nomaksāt nodevas slovēņu kņaziem, bet ja nespēj nomaksāt, tad paši kļūst par vergiem..." (517).