WB01339_.gif (896 bytes) Turpinājums

 11. Krievu kņazistu

       apvienošana

Teritorijas, kurās bija atsevišķās kņazu ligzdas ar smerdu koptajām saimniecībām pie vienas kuģojamas upes, kā rakstīja arābs Ibn Rusts, nonāca normaņu izcelsmes lielkņaza pakļautībā. Lielkņaza ligzdas vārdā šo teritoriju sāka saukt par tādu un tādu krievu zemi jeb kņazisti. Līdz tam varēja runāt tikai par kņazu atsevišķiem cietokšņiem. Tie pārauga nelielās pilsētās. Ap tām pakāpeniski sāka veidoties apsargātu smerdu slobodas, smerdu kopti tīrumi un ganāmpulki, jo baltu cilšu kopienas nu bija izlaupītas, izkautas, pārtika jāgādā pašiem.

Apvienotajās kņazistēs jeb krievzemēs vardarbīgi uzkundzējušos kopīgu kņazu sauca par lielkņazu. Krievzemes bija nosacīts teritoriāls, nevis etniski teritoriāls jēdziens. Krievi dzīvoja pilsētās un savos cietokšņos, nelielās zemnieku kopienās blakus pilsētām un cietokšņiem. Viena lielkņaza teritorijā iegāja tikai kņaza pilsētas un cietokšņi, piepilsētas kopienas, tās pamata tautu brīvās un nebrīvās kopienas, ciemati, pat baltu valstiņas, kuras miera labad maksāja krievu lielkņazam meslus jeb obroku graudā un naudā. Tā, piemēram, latgaļu Jersikas un Pliskavas valstis līdz nonākšanai Livonijas sastāvā maksāja meslus krievu Polockas lielkņazam.

Bija arī tādi ciemati, kas maksāja kņazam namo (‘aizdevumu’). Namo atšķīrās no obroka ar to, ka tas bija jāmaksā tikai tajā reizē, kad iebruka kņaza družīna, lai atpirktos no tās. Patiesībā namo nozīmēja atklātu laupīšanu. Laupīja dārglietas, zeltu, dzintaru, metāla darba rīkus, ieročus, pārtiku un verdzenes. Obroku grāba zeltā, sudrabā un graudā, kalpos, mājlopos, zvērādās, vaskā, citos produktos ik gadu vienu reizi rudenī un otru reizi pavasarī, ja vien kņazam neievajadzējās kādas mantas vai verdzeņu vēl starplaikos. Uz obroka vākšanu izjāja bruņotas družīnas vietējā kņaza vadībā. Namo vākšana visbiežāk beidzās ar nolīgumu par obroku. Namo maksāja kriviču kņaziem arī Jersika, Tālava, Pliskava, pat Zemgale.

Kaut gan kņazistu apvienošanās un šķiršanās jeb sabiedroto maiņa bija nepārtraukta, laika gaitā radās stabilas kņazistu apvienības.

 Vladimiras - Suzdaļas krievzeme

 Krievijas vēsturē tā bija pati nozīmīgākā cietokšņu apvienība, kaut gan laika griežos it bieži ir mainījušies nosaukumi: Vladimiras zeme, Suzdaļas - Rostovas zeme, Rostovas - Suzdaļas zeme, Vladimiras - Rostovas zeme, Vladimiras - SuzdaļasRostovas zeme. Tāpēc vēstures apcerējumos lieto augšminēto nosaukumu.

Pirmā bija Vladimiras kņaziste, kuru radīja kņazs Vladimīrs I jeb precīzāk Valdimārs Rērihsens, apvienodams novada sīkās slovēņu kņazistes ap savu cietoksni, kuru 864. g. uzcēla normaņu konungs Olavs, atstādams par sargiem slovēņus. Līdz pat Čerņigovas kņaza Vladimira Monomaha Čerņa dēla Jurija Garnadža valdīšanas laikam 1125. - 1157. g. Vladimiras un Suzdaļas cietokšņi bija normaņu vīkingu pārziņā, bet drīz vien viņi savu jauno tautu pameta pavisam, lai šis vēzis nu iet plašumā, kas tad arī notika.

Jurijs Garnadzis sagrāba Suzdaļas cietoksni, panāca Suzdaļas un Vladimīras cietokšņu pakļautību slovēņiem un padzina vīkingus. Līdzīgā kārtā viņš pievienoja saviem īpašumiem vīkingu Rostovas, Rjazaņas un Muromas cietokšņus, kurus apsargāja slovēņu desmitu pēcnācēji. Tas izdevās tādēļ, ka vīkingu kustībā iestājās panīkums. Šīs iekarošanas un pakļaušanas kāres dēļ viņš arī dabūja iesauku Garnadzis, jo viņam arvien bija par maz goda, varas, zemju, obroka, zelta, sievu, starp citu, viņam pēc hroniku ziņām bija 37 sievas, kas dzemdēja 47 dēlus.

Jurija Garnadža pēcnācējs Andrejs Bogoļubskis (‘Dieva mīlulis’) iesāka ar bīskapa katedras ierīkošanu Vladimirā.

Garnadzis, nākdams no Suzdaļas, iekaroja Vladimīru, Rostovu un citas kņazistes, kas nebūt neveidoja kompaktu teritoriju, turklāt tajā bija burtu, valāgu, erzju, bolgāru, ungāru un citu kaimiņu patstāvīgas valstiņas, kuras nemaksāja obroku. Mūžīgajos karos viņš sagrāba arvien jaunas baltu zemes, kuru centrā tika uzcelta Vladimiras pilsēta, nodibināti Perejeslavļas, Zveņigorodas un Dmitrovas cietokšņi ─ valāgu, mazkaļu un ziemeļa galindu galā 1157. - 1174. g. Katrā cietoksnī uzcēla “kņaza taisnīgā vārda baznīcu”. Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Vladimīru. Kopš tā laika viņa pārvaldītās teritorijas tika sauktas par Vladimiras - Suzdaļas - Rostovas zemi, kaut gan šajās zemēs viņam piederēja tikai cietokšņi un zemes 25 - 30 km rādiusā, uzturot satiksmi starp cietokšņiem vienīgi pa upēm.

1147. g. tika uzcelts Maskavas cietoksnis pašā galindu un bolgu visbiezāk apdzīvotās kopējās teritorijas centrā, bijušā galindu pilskalnā, bet 1169. g. lielkņazs Andrejs Bogoļubskis okupēja Kijevas kņazisti lejiešu galā un nodeva to pārvaldīt vasalim.

Izmantodams Bizantijas impērijas galvaspilsētas Konstantinopoles metropolīta un Romas pāvesta savstarpējās nesaskaņas, Andrejs panāca Vladimīras krievu “kņaza patiesā jā vārda” baznīcas bīskapijas neatkarību gan no Konstantinopoles, gan Romas, kā arī panāca, ka VladimirasSuzdaļas Krievzemi atzina Konstantinopole un Roma, kas nozīmēja atzīšanu arī Polijā, Lietuvā, Zviedrijā, Ģermānijā.

Tajā laikā sākās krievu rakstība, kas bija patapināta Bulgārijā no rakstu pārzinātāja un bazīcas tēva Kirila, kuru padomiskie vēsturnieki pārtaisīja par krievu priesteri, radīdami neapmierinātību Bulgārijā. Tika sarakstītas pirmās krievu hronikas, kurās Andrejam deva dievu mīlēta valdnieka (Bogoļubska) iesauku, bet viņa ģīmetne ikonās tika ievietota krievu baznīcās ar parakstu " Svētais Andrejs". Andrejs izprecināja dēlu Grūzijas karalienei Tamārai un palīdzēja atbrīvot Armēniju no seldžuku jūga, ar ko nostiprināja savas Krievzemes starptautisko atzīšanu un Krievzemes vārda ieiešanu vēsturē.

Troni mantoja Andreja jaunākais brālis Vsevolods, kuram bija iesauka Lielā Ligzda (1177. - 1212. g.), jo viņš savāca sev apkārt visus radiniekus, tiešos un bandu dēlus. Viņš bija vēl briesmīgāks despots un panāca, ka viņam kalpoja Rjazaņas, Novgorodas, Čerņigovas un Kijevas kņazi, bet Galīcijas kņazi kļuva par Vsevoloda sabiedrotajiem. Tādējādi Krievu zemes kodols tiks nostiprināts vēl vairāk, kņazistu teritorijas paplašinātas līdz 50 - 60 verstu rādiusam ap katru cietoksni.

Vsevoloda dēls Jurijs Otrais (1218. - 1238. g.) ieturēja vectēva iesākto Krievu zemju paplašināšanas taktiku un panāca augšminēto satelītu kņazistu iekļaušanu VladimirasSuzdaļas lielkņazistē, kā arī turpināja cīņu pret Galīcijas - Volīnijas kņaziem. Cīņa beidzās ar Jurija sakāvi, bet šķietami stabilā Vladimiras - Suzdaļas kņaziste pakāpeniski izjuka, zaudējot vienu malas kņazisti pēc otras.

 Novgorodas - Pleskavas - Smoļenskas -

           Maskavas krievzeme

 Kad Lādoga zaudēja savu patstāvību, izveidojās Novgorodas - Pleskavas slovēņu kņazu ass, nikni uzstājoties pret vīkingiem par savu patstāvību. Kņazi mainījās, citreiz virsroku ņēma Novgorodas kņazi, citreiz - Pleskavas kņazi. Tāpēc šiem kņaziem pakļautās teritorijas tika dēvētas par Novgorodas - Pleskavas zemi, kurās iegāja vēl Izborskas, Polockas un citi vīkingu dibinātie cietokšņi. Šī kņazu vēlme kolonizēt un kolonizēt arvien jaunas zemes un turpināt pārkrievot citas tautas kopš pirmo kņazistu pastāvēšanas laika pakāpeniski pārvērtās slimīgā apsēstībā, kas pavada visu Krievijas vēsturi līdz mūsdienām, kaut gan nekad nav spējuši pārvaldīt pakļautās teritorijas kā nākas.

Novgorodas, Polockas, Izborskas un Pleskavas cietokšņus nodibināja vīkingi 864. g. kā galvenos balsta punktus kuģošanai pa Daugavu un Sindu no Lādogas.

Novgorodas - Pleskavas krievu zeme atbrīvojās no vīkingu virskundzības un sasniedz uzplaukumu Pleskavas kriviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšanas laikā (1044. - 1103. g.). Viņš pakļāva Pleskavai Novgorodu, Lādogu, Oršu, Kopisu un iekundzējās Smoļenskā. Viņa iekāre aizgāja gar Volgas ziemeļa krastu līdz Ūralu kalniem, Karēlijas zemes šaurumam, Jurjevai, kaut gan pilnu pakļautību nepanāca. Tā tas turpinājās, kamēr VladimirasSuzdaļas kņazs Jurijs Otrais nepakļāva Novgorodu un valdīja Novgorodā no 1157 g. līdz 1225. g.

1136. gadā notika bajāru sacelšanās Novgorodā, kuriem izdevās ierobežot kņaza varu un nodibināt bajāru veči kā kolektīvu likumdošanas orgānu. Veče atcēla pat kņazus, nodibināja Novgorodas Republiku pēc senprūšu un normaņu kopienu modeļiem. Pat VladimirasSuzdaļas kņazi bija spiesti atzīt Novgorodas Republikas tiesības, jo Novgorodai bija pat savs bīskaps. Tāpēc Novgoroda krievu kņazistu barā izskatījās kā kas neiedomājams, ko var izskaidrot ar kņazu normanisko izcelsmi.

Aleksandra Ņevska valdīšanas laikā (1236. - 1263. g.) Novgorodā notika lielas pārmaiņas. Viņš kļuva slavens pēc uzvaras Ledus kaujā pret Teitoņu ordeni, pēc kuras nežēlīgi pakļāva Piejūras novada latgaļus un ingrus, iekaroja teritorijas līdz Čudezeram, pakļāva vepsus un latgaļus Šeloņas upes baseinā, noteica ziemeļa Aizvolgas kopienām lielākus obrokus, paziņodams, ka novadi no Volgas pret ziemeli un līdz Ūralu kalniem būšot viņa, kņaza Aleksandra, obroka vākšanas teritorija, kuras aizskārums tikšot aizstāvēts ar visiem spēkiem. Tas tiešām palīdzēja nosargāt šos novadus pret citu kņazu tīkojumiem un kādu laiku tautām baudīt patstāvību un brīvību, kuru sarūgtināja obroka nepārtrauktā palielināšana ik gadu. Aleksandrs Ņevskis atjaunoja bajāru domi, bet noteica tai tikai padomdevējas tiesības. Tajā iekļāva savu bīskapu. Tika izdots pirmais rakstītais likums mutvārdu ukazu vietā.

Maskavas lielkņaza Semjona Lepnā valdīšanas laikā (1340. - 1353. g.) Novgorodas kņaziste, kuru nebija piemeklējusi neviena vietējo iedzīvotāju sacelšanās, zaudēja savu patstāvību un tika iekļauta Maskavas kņazistē. Semjons Lepnais nežēlīgi apspieda ingrus un latgaļus, iekaroja Zviedrijas karalim piederošo Nuijas cietoksni Ņēvas (Nuijas) upes lejtecē, nobīdīja malā Novgorodas kņazus Daņilovičus, atlaida bajāru domi, pielietodams nāves sodus. Ar to Maskava ieguva tiesības uz visām Novgorodas, un tās ietekmes un nodokļu maksātāju zemēm, ar ko tika pabeigta Māras gala tautu pakļaušana, izkaušana un rusificēšana.

Kad sākās Maskavas lielkņazistes sabrukums pamattautu sacelšanās laikā, ko atbalstīja Lietuvas kņaziste, Novgoroda atguva patstāvību, jo to neskāra tautu dusmas. Novgorodā nodibinājās bajāru Domes Republika, pirmā un vienīgā republika Krievzemes vēsturē, kura tiešām paveica labus darbus savu tautu labā pēc tik daudzām ciešanām. Hronikās var atrast ziņas par Novgorodas tirdzniecības un diplomātiskajiem sakariem ar latgaļu valstiņām Latvijā.

Maskavas lielkņaziste 1471. g. no jauna pakļāva Novgorodu, kura nu uz visiem laikiem palika par Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Vēstures griežos Novgorodas kņaziste pēc Pleskavas pakļaušanas ilgu laiku lika latgaļu Jersikas valstij un igauņiem maksāt nodevas. Šo atkarību un turpmāko latgaļu un igauņu zemju iekarošanu pārtrauca Livonijas nodibināšanās.

 Galīcijas - Volīnijas Ukraina

 Tā sauca Galīcijas un Volīnijas kņazu pakļautībā nonākušās sindu, sarmatu, sibīru jeb srbu, sudāvu, polovciešu, dienvidrieteņa lejiešu zemes plašā teritorijā no Melnās jūras piekrastes līdz Donavas deltai, Karpatus, kur atradās Braševu, Barudaju un citu kņazu īpašumi, līdz pat Lietuvas teritorijai.

Tās bija rošu, nevis krievu kņazu vai vīkingu, valdniekiem piederošo Volinas, Galičas, Iskarosteņas un citu nelieku pilsētvalstiņu teritorijas aptuveni 60 km rādiusā ap katru cietoksni, to zemkopības un lopkopības kopienu zemes, kuras maksāja nodevas, bet citādi, salīdzinot ar slovēņu izcelsmes kņaziem pakļautajām kopienām, tās bija brīvas, jo bija vairāk kārtības un noteiktības, paši valdnieki pēc izcelsmes nāca no sena baltu cilts atzara, ne no slovēņiem, kas daudzējādā ziņā no vienas puses radīja nesaskaņas ar slovēņu kņaziem citās Krievzemēs un Kijevā, no otras puses guva atbalstu un saskaņu vietējo tautu kopienās, kuras, baidījās no krieviem, it bieži lūdza Galīcijas − Volīnijas kņazu aizsardzību, par ko apņēmās brīvprātīgi maksāt nodevas. Tam piemērs bija kņazs Māls no Iskorosteņas pilsētvalsts. Taču slovēņu izcelsmes kņazienei Olgai izdevās iekarot un nodedzināt Iskorosteņu.

Sensenais Galīcijas - Volīnijas zemju apvienošanas sākuma centrs tomēr bija Peremišļa, kuru nodibināja Svētais Svjatoslavs pēc neveiksmīgā mēģinājuma nodibināt savu valsti Dorostālā, neveiksmīga mēģinājuma kļūt par rhossu kaganāta valdnieku. Taču viņam nebija lemts valdīt ilgi, jo 8. - 9. gs Peremišļu pakļāva rošu izcelsmes jeb rhossu kņazi, padzīdami slovēņu Svjatoslavoviču dinastijas kņazus no Ukrainas. Tāpēc no paša sākuma jaunie kņazi sastapās ar krievu slovēniskās izcelsmes kņazu pretenzijām uz Peremišļas kņazisti.

Kad Peremīšļā kļuva par valdnieku Valdimīrs Volodārevičs jeb ‘Vēršu dāvinātājs’(1141. -- 1153. g.), sākās sīko kņazistu apvienošana ap Peremišļu. Tika uzcelts Valdimīra cietoksnis, kas kļuva par Ukrainas apvienoto kņazistu pārvaldes centru. Viņa valdīšanas laikā pirmo reizi tika noteiktas vienotas nodevas zemnieku kopienām, vienotas klaušas, iepriekš noteikti sodu veidi par nepakļāvību lielkņaza rīkojumiem, par nodevu nesamaksāšanu noteiktajā laikā. Ja nodevas kādai kopienai bija pārāk lielas vai mazākas par tās iespējām, kņazs lika tās vai nu samazināt vai palielināt līdz tādam lielumam, lai neizputinātu zemnieku kopienas. Arī tāda kārtība bija neparasta krievu zemēm, jo tās jau arī nebija krievu zemes − tās bija anektētās zemes.

Valadimira dēla Osmomīsla valdīšanas laikā (1154. - 1185. g.) pakļauto kņazistu skaits palielinājās, jo tika pievienotas no Kijevas kundzības atbrīvotās Galīcijas zemes, arī daudz cietusī un kņaza Māla dibinātā Iskorosteņa, kopskaitā 45 cietokšņi un pilsētas. Osmomīsls pasludināja sevi par Galīcijas - Volīnijas lielkņazu, tādējādi radot nākamās Ukrainas valsts kodolu.

Galīcijas - Volīnijas zemju uzplaukuma laiku skaita kopš Volīnijas lielkņaza Romāna Mstislaviča valdīšanas (1199. - 1205. g.). Viņam bija pakļautas 80 pilsētas un cietokšņi. Tajā laikā uzplauka Gaļičas, Luckas, Vladimiras pilsētas kā lieli, starptautiski atzīti tirdzniecības centri, kuros tirgoja visu, izņemot vergus, jo Galīcijas - Volīnijas zemē nebija vergu.

Romāna Mstislaviča karagājiens pret Poliju, kura centās okupēt viņa dienvidu rieteņa kņazistes, beidzās ar Romāna Mstislaviča bojā eju un ilgstošu karu sākumu (1205. - 1245. g.). Galīcijas ─ Volīnijas rieteņa zemes sadalīja savā starpā Polija un Ungārija. Austreņa zemes sagrāba Vladimīras - Suzdaļas kņazs kā ilgi kārotu kumosu. Taču tajā laikā sākās tautu sacelšanās visās kņazistēs pret krievu un poļu kņazu despotismu, kuru apturēt nebija pa spēkam tālajiem saimniekiem. Pēc hronikas ziņām nevienam uzbrucējam neizdevās paglābties no tautu dusmām.

Sacelšanās dalībnieki gratulēja par lielkņazu kriviču izcelsmes Toropecas kņazu Mstislavu Drosmīgo, kurš kopā ar rošu izcelsmes kņazu Daniilu Romanoviču atkaroja un atbrīvoja lielāko daļu Galīcijas - Volīnijas kņazistu un pilsētu, lai pēc tam par lielkņazu kļūtu Daniils Romanovičs (1220. - 1264. g.).

Daniila Romanoviča valdīšanas laikā Ukrainas lielkņazistē no jauna tika iekļautas dienvidrieteņa puses kņazistes, kuras bija sagrābušas Polija un Ungārija, kā arī Kijevas kņaziste un Toropeca. Tas bija Volīnijas un Galīcijas zemju otrā uzplaukuma laiks, kad pirmo reizi šī kopējā kņaziste tika dēvēta par nomales zemi jeb Ukrainu, jo Daniils pasludināja, ka Ukraina paliks neitrāla krievu, poļu, ungāru kņazu strīdos un slēgs savienību vienīgi ar Lietuvas kņazisti. Tas nozīmēja Ukrainas vārda rašanos, jo būt u kraini nozīmēja neitrālu palikšanu malā, atrašanos nost no krievu zemēm, patstāvību, kas nesaskan ar Padomju Krievijas vēstures pētnieku apgalvojumiem par Ukrainu kā par Krievzemes sastāvdaļu. Tas ir labi redzams, ja ieskatīsieties tā saukto krievu zemju tapšanas vēsturē uzmanīgāk, proti, ─ Krievija okupēja Ukrainu.

 Polockas - Minskas kriviču zemes

 Polockas un Minskas zemes atradās Polockas latgaļu, galindu, lietuviešu un sudāvu apdzīvotajās teritorijās, kas nozīmēja, ka bija pienākusi viņu kārta tikt izkautiem un pārkrievotiem. Tās tagad bija kriviču zemes.

Polockas (Polteskjas) cietoksni nodibināja vīkingi 864. g. un atstāja tajā slovēņu desmitu apsargāšanai un uzturēšanai. Tā kā vīkingi šo cietoksni apmeklēja garām braucot, slovēņi pamazām iekundzējās cietoksnī un Rērihu kundzības laikā kļuva par patstāvīgiem saimniekiem.

Minskas kņaza ligzdu uzcēla Smoļenskas krīviču kņaza Smola mazdēli.

Minska pirmo reizi pieminēta Vladimira Monomaha valdīšanas laika Bizantijas valdnieku anālēs kā Smoļenskas kņazistes sastāvdaļa. Tur pat minēta Izjaslavļas, Vitebskas un Usvjatas kņazistes kā Smoļenskas krīviču kņazu valdījumi.

Polockas - Minskas zemes pirmo reizi tika minētas krievu hronikās Polockas kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšanas laikā (1044. - 1103. g.), Smoļenskas, Oršas, Minskas un Kopisas cietokšņu okupācijas sakarā, kuras pēc Vseslava nāves pakļāva vispirms Smoļenskas, pēcāk Kijevas kņazi.

Mūžīgajos kņazu savstarpējos karos šīs kņazistes tika novājinātas, bet 12.gs vidū gan Polockā, gan Minskā izveidojās savas bajāru večes, kuras pasludināja Polockas un Minskas patstāvīgās Republikas. Polockas Republikas kņazi bija izplatījuši savu varu Latvijas un Lietuvas teritorijās. Jersika, Tālava, Pliskava un Vidzemes līvi maksāja meslus Polockas kņazam līdz 1212. g., kad Rīgā tika noslēgts līgums ar Livonijas ordeni par Polockas kņaza atkāpšanos no šīm teritorijām, bet latgaļu Pliskavu 1215. g. okupēja Polockas kņazs.

Kriviču kņazistes it labi iekļāvās baltu cilšu vēsturiskajos likteņos. Polockas kņaziste krita par upuri krustnešu iekarojumiem, bet Minska tika pievienota Lietuvas lielvalstij. Tādējādi Polockas zeme dalījās Latvijas liktenī, bet Minska ─ Lietuvas vēstures norisēs, kālab Polockas zemēs no Daugavas labā krasta pret dienvidiem un Minskas zemēs nodibinājās Baltkrievija, kuras iedzīvotāji vienmēr ir sevi uzskatījuši par baltiešiem, nevis krieviem, bet sudāvu kopiena Baltkrievijas teritorijā pastāvēja līdz 2. pasaules karam.